Jaunākajās Riharda Instagram bildēs kārdina koši zilas debesis, dzidrs okeāna ūdens un palmas, palmas, palmas. Rihards Zeiļa nupat atgriezies no Taizemes, kur pavadīja pusgadu, – viņš darbojas digitālā mārketinga jomā, tādēļ strādāt var no jebkuras pasaules malas. Kādēļ tieši Taizeme? Jo pirms vairākiem gadiem viņš tur nokļuva Erasmus+ programmas ietvaros un iemīlējās eksotiskajās dienvidu salās, tādēļ bija skaidrs – kādreiz būs jābrauc vēlreiz!
Paldies studentu pašpārvaldei
Rihards ir no Rēzeknes un uz Rīgu pārcēlās studiju dēļ, – viņš iestājās Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, lai studētu starptautisko ekonomiku un komercdiplomātiju. Otrajā kursā studentu pašpārvaldes pārstāvji viņam pastāstīja par Erasmus+ programmu: “Man teica, ka varu mācīties ārvalstīs, turklāt arī saņemt stipendiju. Tobrīd paralēli studijām strādāju darbā, kur stundas likme bija pusotrs lats, bet te man piedāvāja maksāt par to, ka mācos. Sapratu, ka tā būtu arī lieliska iespēja nedaudz paceļot,” atceras Rihards.
“2014. gadā vienu studiju semestri pavadīju Turcijā. Stipendija tolaik bija ļoti liela, tas likās pārsteidzoši, un pat sanāca ietaupīt. Man kā studentam tas bija ļoti svarīgi,” viņš nosmej. Arī nākamajā gadā Rihards izmantoja iespēju un aizbrauca uz Spāniju. Kad pienāca laiks rakstīt bakalaura darbu, viņš devās savā pirmajā braucienā uz Taizemi “Erasmus MUNDUS Leader” ietvaros.
“Lielākā daļa kursu jau bija nokārtota Latvijā, tādēļ Taizemē izvēlējos tikai dažus kursus un pārējo laiku varēju veltīt bakalaura darbam un arī ceļošanai. Motorollera īre mēnesī izmaksāja 70 eiro, benzīns bija lēts, tādēļ izbraukāju visu ziemeļu daļu. Priecājos, ka divas nedēļas nodzīvoju arī dienvidu salās, Erasmus+ laikā piedzīvotais bija tik siltā atmiņā, ka arī šogad aizbraucu tieši uz Taizemi,” atzīst Rihards.
Taizemē viņš dzīvoja kopmītnēs un atceras, ka pārējie studenti bija ļoti piezemēti, tādēļ trakulīgas ballītes izpalikušas. “Man šķiet, ka universitātē bija tikai trīs apmaiņas studenti – es, meitene vārdā Kristina no Latvijas, kā arī viens japānis. Es noteikti biju visgarākais universitātē, visi man sniedzās tikai līdz pleciem.” Pats mācību process nebija pārāk atšķirīgs no Latvijā pieredzētā, toties bija jānēsā formas tērpi – meitenēm svārki un balta blūzīte, bet puišiem bikses, krekls un violetas krāsas kaklasaite.
Lielākais ieguvums – jauns aicinājums
“Visnozīmīgākais Erasmus+ projekts manā dzīvē noteikti bija semestris Turcijā, kurā uzzināju par šīs programmas sniegtajām iespējām, ko esmu dzīvē daudz izmantojis. Man ļoti patīk dzīvesveids, kurā varu apvienot studijas un ceļošanu. Dzīvojot Spānijā, sapratu, ka gribu darbu, ko iespējams darīt no jebkuras pasaules valsts. Tobrīd studēju ekonomiku, bet sāku apsvērt profesijas maiņu,” viņš atceras. Rihards sāka interesēties par digitālo mārketingu, lasīja dažādus forumus un daudz eksperimentēja.
“Spānijā biju kopā ar savu draugu Kristapu, kuru pazīstu jau kopš vidusskolas gadiem, tāpēc domājām līdzīgi un izveidojām daudzus tiešām dīvainus digitālā mārketinga projektus. Šo projektu realizēšana neizdevās, bet tā bija lieliska pieredze, un šis Erasmus+ semestris mainīja manu domāšanu. Sapratu, ka digitālais mārketings ir tas, ar ko gribu nodarboties,” Rihards atklāj. Tobrīd Latvijā vēl augstskolās nepiedāvāja digitālā mārketinga studijas, un Rihardam nācās visu apgūt pašmācības ceļā. “Un tagad es esmu digitālā mārketinga pasniedzējs! Man nav akadēmiskā ceļā iegūtu zināšanu šajā nozarē, visas zināšanas esmu ieguvis pašmācības ceļā.”
Rihards godīgi atzīst, ka galvenie kritēriji, kā viņš izvēlējās Erasmus+ galamērķi, bija šādi – lai tur būtu silti, lētāk nekā Latvijā un studijas notiktu angļu valodā. “Spānijā un Turcijā tomēr daži kursi, par spīti solītajam, nenotika angļu valodā, bet tos varēju nomainīt pret ko citu. Ir dzirdēts, ka kāds atbrauc atpakaļ bez kredītpunktiem, bet man viss bija kārtībā.”
Pēc tam Rihards divus gadus pavadīja Dānijā, kur studēja multimediju dizainu "Kopenhāgenas dizaina un tehnoloģiju skolā". Viņš jau atkal nelaida garām iespēju izmantot Erasmus+ piedāvājumu un devās mācību praksē uz Vāciju. Erasmus+ programmai pieteikties vienlīdz vienkārši bija gan Latvijā, gan Dānijā, vienīgi stipendijas Dānijā bija krietni mazākas. “No Latvijas pirmajos apmaiņas braucienos devos 2014. un 2015. gadā, kad nebija nekādas konkurences. Man šķiet, ka toreiz latvieši bija bikli un baidījās no šādām iespējām, varbūt neticēja, ka kaut kas tik fantastisks pieejams par brīvu,” viņš spriež.
Apceļoto valstu sarakstā jāiekļauj arī Portugāle, kur Rihards nokļuva nevis kā students, bet gan kā praktikants: “Pieteicos biznesa inkubatorā, kura vadītāja bija arī Erasmus+ projekta koordinatore. Man bija jāuzraksta biznesa plāns, jāizvēlas uzņēmējvalsts un organizācija, kurā gribu strādāt. Tas nebija sarežģīti, jo bija sagatavots uzņēmumu saraksts, kuri meklēja praktikantus. Izvēlējos organizāciju, kur darbojos kā sociālo mediju cilvēks. Jāatzīst, ka mani tur neviens neapmācīja un īsti nepieskatīja, bija jāpaļaujas uz saviem spēkiem un entuziasmu.”
Draugi, asi ēdieni un nožēla
Atmiņas par studiju gados piedzīvoto Erasmus+ braucienos ir labas: “Vienīgi Turcijā notika protesti, ielās iedzīvotāji dedzināja mašīnas, policija pielietoja asaru gāzi. Pirms gāju ārā, paskatījos pa logu un novērtēju situāciju.”
Katrs semestris ārvalstīs nodrošināja 50-100 jaunus Facebook draudzības uzaicinājumus, ar dažiem cilvēkiem Rihards sazinās joprojām. “Integrēties vietējā sabiedrībā un kultūrā pāris mēnešu laikā ir ļoti sarežģīti, tas ir pārāk īss laika posms. Pārsvarā komunicēju ar citiem apmaiņas programmas studentiem, jo visiem mērķis ir viens – iepazīties un sadraudzēties. Ja tā labi padomā, tad tiešām visi mani draugi no apmaiņas braucieniem ir citi “Erasmus+” studenti.”
Erasmus+ ir iespēja satikt cilvēkus no visas Eiropas, apmainīties ar idejām, gūt iedvesmu jaunām biznesa idejām – neredzu iemeslu, kāpēc neiesaistīties!
Ja būtu iespējams pagriezt laiku atpakaļ, Rihards atzīst, ka Erasmus+ braucienos dzīvojis pārāk taupīgi: “Toreiz Latvijā man naudas nebija, tāpēc apmaiņas braucienos rūpīgi plānoju savus tēriņus. Tagad to nožēloju, jo daudz ko palaidu garām. Piemēram, kad biju Spānijā, studentiem piedāvāja ceļojumu uz Maroku, 300 eiro likās ļoti daudz. Arī Turcijā palaidu garām braucienu uz Kapadokiju – tā ir tā vieta, kur lido vairāki desmiti gaisa balonu. Tāpēc gribu citiem ieteikt – izmantojiet visas iespējas, īpaši to, ko Latvijā nevarēsiet izdarīt. Spānijā mācījos vindsērfinga kursos, tas bija interesanti.” Lai iekrātu naudu visām aktivitātēm, Rihards iesaka gatavot mājās un dzīvot kopmītnēs vai arī dalīt dzīvokli ar citiem studentiem.
Taizemē gan Rihards atļāvies netaupīt – ēdiens bija tik lēts, ka viņš katru dienu varēja baudīt eksotiskos pad thai un tom yum. “Iemācījos taizemiešu valodā ļoti svarīgu teikumu, kas nozīmē “Please, no spicy” – “Lūdzu, lai tas nav ass”,” viņš atceras.
“Ja tā parēķina, tad esmu bijis desmit projektos – piecos garajos apmaiņas braucienos un piecos nedēļu ilgos projektos.” Rihards gan nedaudz skumst, ka sasniedzis 30 gadu vecumu, kas nozīmē, ka jauniešu projektu kategorijai vairs neatbilst: “Nu nekas, būs vien jāraksta projekti pašam! Domāju, ka es varētu vadīt lekcijas un dalīties savās zināšanās ar citiem.”
