Pastāv uzskats, ka grāmatveža darbs ir garlaicīgs, bet SIA "Valmiermuižas alus" grāmatvedis Artis Repelis šim pieņēmumam nepiekrīt: "Es katru dienu cenšos iemācīties kaut ko jaunu, pat ja tas nav saistīts ar tiešajiem darba pienākumiem. Šajā darbavietā man vislabāk patīk tas, ka te es varu būt tāds kā nestandarta grāmatvedis, kurš brīvākā brīdī var stāvēt aiz bāra letes, ieliet ciemiņiem alu glāzēs un, protams, arī pastāstīt, kā tas tiek brūvēts." Grāmatvedību viņš salīdzina ar mākslu, jo bieži esot jāmeklē nestandarta risinājumi: "Pateicoties "Erasmus+" praksē Anglijā gūtajai pieredzei, es sapratu, ka arī grāmatvedība ir joma, kurā vari būt radošs un domāt ārpus kastes."
Šobrīd Artim ir 22 gadi, viņa bērnība pagājusi laukos Burtnieku pusē: "Jau kopš mazotnes esmu čakli strādājis – zinu, ko nozīmē no rītiem celties un doties uz lauku ar lāpstu rokās vai ravēt bezgalīgi garas vagas." Pabeidzot Burtnieku Ausekļa vidusskolas 9. klasi, bija jādomā, ko darīt tālāk, kur mācīties, jo gribējies tikt projām no mūžam nepadarāmajiem lauku darbiem. Lai nebūtu jāziedo vairāki gadi, iegūstot, kā pats saka, "tikai "pliku" vidējo izglītību", Artis nolēmis iestāties Valmieras tehnikumā, izvēloties grāmatveža specialitāti. "Man ļoti paveicās – savā grupā biju vienīgais džeks starp 20 meitenēm," viņš smej. Vislielākais gandarījums Artim ir par to, ka godam izdevies pabeigt mācības, nepametot visu pusratā. Viņš neslēpj, ka tāda vēlme ir bijusi: "2017. gadā ieguvu vidējo profesionālo izglītību ar grāmatveža kvalifikāciju. Tagad varu pats sev sist uz pleca un teikt paldies par to, ka daru darbu, kas man patiešām patīk. Arī nākotnē es sevi noteikti redzu finanšu jomā – gribētos kādu dienu pašam dibināt savu uzņēmumu, bet bez grāmatvedības jau tāpat nekur neiztikt." Arta ieskatā, vienīgais grāmatveža ikdienas mīnuss ir tas, ka daudz laika nākas pavadīt, sēžot pie datora. Tāpēc brīvos brīžus viņš cenšas atvēlēt fiziskām aktivitātēm, lai "galīgi neierūsētu pie krēsla".
Savā tagadējā darbavietā SIA "Valmiermuižas alus" par grāmatveža palīgu viņš sācis strādāt jau tehnikuma laikā: "Sākumā tiku pieņemts darbā uz pusslodzi, jo man vēl bija jāpabeidz skola. Pāris mēnešu garumā bija, ko norauties, – tāds kārtīgs skrējiens starp darbu un mācībām –, bet beigās visu izdevās ļoti veiksmīgi apvienot." Absolvējis skolu, Artis turpināja pildīt grāmatveža pienākumus alus darītavā, tikai nu jau uz pilnu slodzi. Viņa ikdienas pienākumi šobrīd, piemēram, ir uzskaitīt visu sabrūvētā alus daudzumu. Vaicāts, vai pašam arī alus iet pie sirds, Artis nosmej: "Kā nu ne? Garšo gan!", piebilstot, ka uz šādu jautājumu viņam nācies atbildēt arī darba intervijā. Kaut "Valmiermuiža" ir Arta pirmā un vienīgā darbavieta Latvijā, viņš atklāj, ka pirmo reālo darba pieredzi īstā uzņēmumā guvis Anglijā, "Erasmus+" praksē. "Mācoties tehnikumā, uzrakstīju pieteikumu, jo bija sajūta, ka dzīvei pietrūkst asuma, gribējās pamēģināt kaut ko jaunu – uz savas ādas izjust, kā tas ir – dzīvot citā valstī, strādāt svešā darbavietā, protams, arī nostiprināt savas angļu valodas zināšanas. Atzīšos, tas bija diezgan liels izaicinājums," atceras Artis, atklājot, ka sākumā ļoti šaubījies, vai pieteikties. "Protams, tagad šo lēmumu ne par kripatiņu nenožēloju."
Pieteikums ātri vien ticis apstiprināts, un pēc nepieciešamo formalitāšu nokārtošanas Artis devies uz prakses vietu Anglijā, piejūras pilsētā Portsmutā, kur kopumā aizvadītas sešas nedēļas. Sadzīves apstākļi bijuši ļoti labi: "Prakses laikā es dzīvoju viesģimenē. Man tika atvēlēta maza, bet omulīga istabiņa. Ģimene patiešām rūpējās, lai mani viss apmierina. Jutos gandrīz kā mājās. Visvairāk man pietrūka sava mazā suņuka Homēra – viņu gan es labprāt būtu ņēmis līdzi." Kaut Anglijas vide Artim bija jau nedaudz ierasta – šo valsti viņš bija iepazinis jau iepriekš, vairākkārt ciemojoties pie māsas, kura Anglijā dzīvo jau piecus gadus –, pats grūtākais sākumā bijis aprast ar jaunajiem apstākļiem: "Pagāja pāris nedēļu, kamēr adaptējos: sapratu, kur esmu nonācis, kur tuvākais veikals, kā nokļūt līdz darbavietai. Citiem kursabiedriem, ar kuriem kopā devāmies "Erasmus+" praksē uz Angliju, šajā ziņā bija nedaudz vieglāk, jo viņi viesģimenēs dzīvoja pa 2–3 kopā, kamēr es kaut kā kūlos viens pats. Ja tajā laikā man tas šķita netaisnīgi, tad tagad to redzu kā lielu ieguvumu."
Darba cēliens sācies deviņos no rīta: "Tad man jau vajadzēja būt darbavietā. Visas dienas garumā līdz pieciem pēcpusdienā es cītīgi pildīju uzticētos pienākumus, tad devos mājās. Reizēm biju tik noguris, ka vienkārši iekritu gultā, pat nepaēdis vakariņas." Profesionālajā jomā Artis neesot manījis būtiskas atšķirības starp grāmatveža darbu Anglijā un Latvijā. Viņš teic, ka, neskatoties uz darba slodzi, viņam ļoti paveicies ar iedvesmojošu prakses mentoru.
Ja iepriekš skolā vairāk biju apguvis teoriju, tad šajās sešās nedēļās Anglijā es tā pa īstam sajutu uz savas ādas, kāda ir grāmatveža ikdiena, – ir rutīnas darbiņi, kur vienkārši jāsaņemas un jāizdara, taču kopumā katra diena ir citāda, jo, meklējot risinājumus, nākas pielietot ne mazumu izdomas. Jauniešiem iesaku nebaidīties no sausā vārda "grāmatvedība" – šo profesiju var salīdzināt ar ceļojumu: tu zini, uz kuru pusi brauksi, bet nezini, kādi notikumi un piedzīvojumi tevi sagaida aiz katra pagrieziena.
Kā lielu plusu Anglijā pavadītajam laikam Artis min arī to, ka, atrodoties prom no mājām un ģimenes, kļuvis daudz patstāvīgāks. "Nācās pašam vairāk rūpēties par sevi tādās ikdienišķās lietās kā, piemēram, trauku mazgāšana, drēbes. Arī ēst sev reizēm taisīju pats, kaut gan parasti par maltīti jau bija parūpējusies manas viesģimenes mamma." "Vakaros bieži satikos ar citiem "Erasmus+" studentiem, kopā devāmies apskatīt un izbaudīt Angliju. Atceros, ka sākumā mani ļoti pārsteidza tas, ka lielākoties skolēni un arī koledžu studenti ir ģērbušies formas tērpos. Man joprojām šķiet, ka šādu praksi būtu lietderīgi ieviest arī Latvijā, lai skolās nenotiktu apsmiešana par to, ka katrs ģērbjas tā, kā nu rocība to ļauj." Spilgtākie iespaidi par Angliju un tur pavadīto laiku Artim saistās ar Portsmutu: "Tā ir ļoti dinamiska piekrastes pilsēta, tur patiešām ir daudz skaistu vietu, ko apmeklēt, – sākot ar dažādiem muzejiem un galerijām, beidzot ar, protams, tās slavenāko atpazīšanas zīmi – iespaidīgo "Emirates Spinnaker" torni, kas slejas virs pilsētas 170 metru augstumā." Bijis interesanti salīdzināt arī angļu un latviešu ikdienas paradumus: "Pirmais, ko novēroju, ir ēšanas paradumi: ja latviešiem patīk kārtīgi paēst, bet viņi seko līdzi ēdiena uzturvērtībai un dažādībai, tad angļi daudz biežāk ir pieraduši ēst ātrās uzkodas un tās viņiem neapnīk – tās viņi var šķīt iekšā kaut katru dienu. Tāpēc man tiešām pietrūka latviešu virtuves labumu – kaut vai žāvētas gaļas ar rupjmaizīti. Otrkārt, angļi savā ikdienā nesteidzas, viņi visu kārtīgi un rūpīgi apsvērs un tikai tad darīs. Treškārt, angļi ir ļoti viesmīlīgi un atvainojas par katru sīkumu. Ja uz ielas vai veikalā kādam nejauši pieskarsies, tad ik uz soļa dzirdēsi "sorry, sorry", kamēr latvietis otram vēl uzburkšķēs kaut ko no sērijas "Ko grūsties?". Vienojošie faktori ir kultūra un daba – to angļi mīl un novērtē, gluži tāpat kā latvieši." Artis atzīst, ka prakses laiks pagājis nemanot un tam bijusi liela loma viņa personības un karjeras izaugsmē.
Ja sākumā man šķita, ka sešas nedēļas ilgs veselu mūžību, tad beigās attapos, ka laiks paskrējis vēja spārniem. Kaut, protams, biju sailgojies pēc mājām, labprāt būtu Anglijā palicis ilgāk. Esmu pateicīgs "Erasmus+" par to, ka guvu pirmo darba pieredzi savā mūžā, iemācījos uzņemties atbildību, kļuvu patstāvīgāks un, protams, iepazinu arī jaunus draugus, ar kuriem sazinos joprojām. Studentiem iesaku nebaidīties pamest komforta zonu un noteikti izmantot iespēju doties uz ārzemēm, jo tā noteikti būs pieredze ar lielo plusa zīmi.