Mareks Petrovskis ir ieguvis maģistra grādu Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) būvniecības un inženierzinātņu fakultātē un bakalaura studiju laikā devās Erasmus+ apmaiņas studijās uz Prāgu. Kā pats stāsta – tas darīts ļoti mērķtiecīgi, jo, jau stājoties universitātē, viņš zinājis, ka noteikti vēlas gūt pieredzi arī ārzemēs. Kāpēc? Lai gūtu plašāku skatījumu uz pasauli!
Par iemeslu, kādēļ būvniecība un inženierzinātnes izvēlētas par profesionālo ceļu, Mareks smejot min ģimenes ietekmi – radu lokā jau ir vairāki inženieri, tostarp arī brālis, no kura negribējies atpalikt. “Mani vienmēr ir interesējušas tehniskās jomas, tāpēc gribējās tādu darbu, kur tu radi kaut ko taustāmu. Man ir svarīgi, ka mana darba rezultātā aiz manis kaut kas paliek ilgāku laiku,” viņš atklāj.
Par iespēju augstskolas studiju laikā kādu laiku izglītoties ārzemēs Mareks uzzinājis vēl vidusskolā, kad regulāri saskāries ar plakātiem, reklāmām un aicinājumiem pieteikties Erasmus+ apmaiņas studijām: “Vēl pamatskolā Liepājā pie mums nāca un stāstīja par šādu iespēju – braukt un pamācīties kādu laiku citur, tāpēc tad, kad stājos bakalaura studijās, zināju, ka būs jāmēģina kur aizbraukt. Sagaidīju īsto brīdi, kad trešajā kursā bija nedaudz vieglākas studijas, un pieteicos.”
Pats galvenais faktors, izvēloties universitāti, uz kuru doties, protams, bijis programmu pielīdzināšana. “Es kā būvinženierijas students nevaru apmainīties ar vadības zinību, ekonomikas vai tulkošanas studentu. Otrs kritērijs – es meklēju studiju programmu, kas būtu pietiekami līdzīga, lai es varētu šejienes priekšmetus pilnībā aizvietot ar tiem, kurus mācīšos ārzemēs, un pēc atgriešanās man nebūtu parādu. Tas ne vienmēr izdodas – aizvietot 1 pret 1, bet man tas izdevās. Prāgā programma kursu un priekšmetu ziņā bija ļoti līdzīga. Tikai par vienu priekšmetu es vienojos ar pasniedzēju Rīgā, ka varēju mācīties attālināti un nodot darbus elektroniski,” stāsta Mareks.
Satraukumu par gaidāmajām studijām ārpus Latvijas Mareks izjutis divos momentos: kad pieteicies izvēlētajā universitātē un kad bijis jāsaskaņo izvēlētie mācību priekšmeti ar Erasmus+ programmas koordinatoru.
“Tas tomēr ir konkurss, jo katra universitāte uzņem ierobežotu studentu skaitu. Piemēram, Prāga no RTU uzņēma trīs studentus. Pirms došanās prom es “savervēju” daļu savu kursabiedru, jo no sākuma izskatījās, ka braukšu viens. Beigās mēs pieteicāmies piecu cilvēku kompānija. Uz Prāgu mēs aizbraucām divi no mana kursa un viens maģistrantūras students – pārējie devās uz mūsu prioritāšu sarakstā otro universitāti, vienu no Polijas tehniskajām universitātēm,” atminas Mareks.
Uz jautājumu, vai pieteikšanās un kursu saskaņošanas process ir sarežģīts, Mareks iedrošina, ka to var paveikt ikviens:
“Protams, ir jāizkāpj ārpus ikdienas studiju rutīnas un vairāk jāpaskrien, jānoķer kāds cilvēks, jāsagatavo kāds dokuments un jāuzraksta pāris e-pastu vairāk nekā parasti, bet, ja ir vēlme, tad viss ir ļoti vienkārši. Sākumā varbūt šķita nedaudz satraucoši, bet tad, kad biju Prāgā, es sapratu, ka patiesībā tas nebija tik grūti.”
Studijas un sadzīve – bez raizēm un fantastiskā kompānijā
“Apmaiņas studiju pieredze katram ir individuāla un atšķiras, atkarībā no izvēlētās valsts, pilsētas un universitātes, dažreiz pat no gada un semestra, kurā esi devies apmaiņā. Man personīgi grūtību nebija. Valodas barjera strādā abos virzienos – kausiņš nosveras vienā vai otrā pusē. Manā gadījumā ar to problēmu arī nebija. Studiju ikdiena patiesībā bija ļoti līdzīga kā šeit, jo gan universitātes programma, gan priekšmeti īpaši neatšķīrās. Arī studiju sistēma bija līdzīga. Gan jau, ka saknes meklējamas postpadomju sistēmā, no kuras esam attīstījušies. Pat lekciju laiki bija vieni un tie paši! Man nebija problēmu, ka es kādā brīdī būtu apmulsis, nezinātu, kur iet, vai lekcijas būtu man grūti aptveramā laikā,” studiju ikdienu ieskicē Mareks.
Vaicāts par dzīvesvietu un sadzīvi, Mareks atklāj, ka iebraucošajiem studentiem bija iespēja pretendēt uz vietām studentu kopmītnēs – kurš pirmais piesakās, tam lielāka iespēja tikt: “Es pieteicos un dabūju vietu – tas noņēma visas raizes par dzīvesvietas meklēšanu. Zinu, ka citi studenti apzināti pirms braukšanas Erasmus+ meklēja sev īres dzīvokļus, bet es kā students, kas Rīgā dzīvojis kopmītnēs, apzināti vēlējos to darīt arī ārzemēs. Istabas dalījās blokos – katrā četras istabas, katrā istabā divi cilvēki. Mani salika istabā kopā ar manu otru kursabiedru. Man fantastiski paveicās ar kompāniju, jo dzīvojām vienā blokā ar jauniešiem no Austrālijas un Meksikas. Bija ļoti interesanti!”
Tiesa, bez Mareka un viņa kursabiedra kopmītnēs mitinājās vēl divas latviešu meitenes, ar kurām izveidojās draudzība. “Mēs izveidojām nelielu komūnu un ikdienā vairāk draudzējāmies savā starpā. Tas varbūt ir negatīvs aspekts, ka ikdienā vairāk pavadīju laiku ar saviem latviešu draugiem, bet ar šiem cilvēkiem mēs aizvien periodiski sazināmies,” atklāj jaunais būvinženieris.
Sajusties kā Eiropas pilsonim un gūt plašāku skatījumu
Protams, atrodoties citā valstī, neiztikt arī bez vietējās kultūras iepazīšanas un ceļošanas. Kā uzskata Mareks – ceļošana ir viena no galvenajām lietām, kas jādara, ja dodies apmaiņas programmā. “Es nezinu, kādas Čehijā ir iespējas šobrīd, bet, piemēram, mums ar ISIC karti bija, manuprāt, 90% atlaide sabiedriskajam transportam. Mēs burtiski par eiro varējām izbraukt cauri visai Čehijai ar vilcienu! Kas attiecas uz Prāgu – piecos mēnešos Kārļa tiltam pāri pārgāju biežāknekā piecu gadu laikā Vanšu tiltam Rīgā. Viss tika krustu šķērsu izstaigāts. Ja man kāds jautā – es pat nožēloju, ka ceļoju par maz!” atklāj Mareks.
Vaicāts, kas sagādājis lielāko pārsteigumu, Mareks atbild, ka tie bija cilvēki: “Viena no manām mīļākajām lietām bija pārsteigt cilvēkus ar to, ka latviešu pasaulē ir tik maz, un cik niecīga iespēja ir viņus satikt. Cilvēkiem tas šķita ļoti uzjautrinoši – jo sevišķi vairāku desmitu un simtu miljonu nāciju pārstāvjiem. Šīs kultūras atšķirības starp cilvēkiem arī bija tas interesantākais pārsteiguma moments, jo ikdienā Latvijā lielākoties satiec cilvēkus ar līdzīgām vērtībām. Kad tu esi iemests tādā zupā, kur tev ir jāspēj veiksmīgi komunicēt ar dažādām kultūrām, ir ļoti interesanti un vērtīgi.”
Zīmīgākā atmiņa Marekam ir pēdējā nedēļa Prāgā, kad katru dienu kāds brauca prom un bija jāatvadās ar vērienu: “Ar šiem cilvēkiem īsā laika posmā guvu intensīvu pieredzi satiekoties, sadzīvojot, atpūšoties, arī kopīgi satraucoties par to, kas būs tālāk. Tas bija ļoti aizraujoši, jo kontaktēšanās bija ne tikai kolēģiem no Meksikas un Austrālijas, bet praktiski no visas Eiropas un pat Tuvajiem un Tālajiem Austrumiem. Tas bija kolorīts laika posms.”
Uz jautājumu, kas ir pirmā lieta, kas nāk prātā par iegūto Erasmus+ apmaiņas programmā, Mareks atbild, ka tas ir plašāks skatījums uz pasauli: “Eiropeiskā domāšana – mums tas nereti ir kaut kāds abstrakts tēls, par kura eksistenci ne visi ir pārliecināti. Teorētiski mēs zinām, ka esam Eiropas cilvēki, bet ne vienmēr tādi jūtamies. To tu saproti tikai tad, kad esi ārpus savas valsts robežām. Kad redzi visus tos dažādos cilvēkus un to, kā šīs dažādās sabiedrības sadzīvo. Tā ir brīvības sajūta, ka varu kā Eiropas iedzīvotājs iekāpt vilcienā un aizbraukt uz Prāgu, kur mani sagaidīs kā mājās.”
Vai Mareks apmaiņas studijas ieteiktu arī citiem? Pilnīgi noteikti! “Es domāju, ka tā ir neatsverama pieredze katram studentam, kurš studē ar interesi un dara to savu mērķu vadīts. Tas ir ļoti noderīgi un vērtīgi, jo palīdz izrauties no rutīnas un rada nelielu izaicinājumu. Katram cilvēkam, protams, šī pieredze ir individuāla, bet, ja balstāmies uz manu pieredzi, tad uzskatu, ka šī iespēja ir obligāti jāizmanto!” rezumē Mareks.