Kārlis Daudziņš šovasar absolvēja Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot bakalaura grādu audiovizuālajā mākslā, un studiju laikā devās Erasmus+ apmaiņas programmā uz Portugāli. Pēc studiju pabeigšanas viņš sāka strādāt kino uzņemšanas laukumos par skaņas ierakstu operatoru un atzīst, ka Erasmus+ laikā gūtā pieredze viņam palīdzēja augt profesionāli.
Kārlim bija divas iespējas, kurp doties Erasmus+ programmas ietvaros, - uz Portugāli vai Turciju. Jaunais skaņas ierakstu operators atzīst, ka uz Turciju nevēlējās doties neskaidrās sociālpolitiskās situācijas dēļ, turklāt uz Portugāli devās arī citi kursa biedri. Portugālē viņš studēja Tomāras Politehniskajā institūtā, jo tobrīd tā bija vienīgā pieejamā augstākās izglītības iestāde, kurā bija palikušas brīvas vietas viņa izvēlētajā studiju virzienā.
Par Erasmus+ iespējām Kārlis uzzināja jau laikā, kad mācījās vidusskolā: “Vienmēr apsvēru iespēju doties šādā braucienā, taču nekad nebiju pievērsis uzmanību tam, kā to varētu realizēt. Kad Covid-19 pandēmija būtībā apstādināja mācību procesu Latvijā, nolēmu, ka ir īstais laiks, lai paplašinātu zināšanas un izmantotu to, mācoties ārzemēs.”
Pandēmija netraucēja izbaudīt mobilitāti
“Pieredze bija nudien lieliska! Lai gan Portugālē mācību process norisinājās attālināti un nekāda mācīšanās klātienē nesanāca, es viennozīmīgi izbaudīju šo laiku,” uzsver Kārlis. Viņš secina, ka papildus zināšanām ieguva arī jaunus draugus un brīnišķīgas atmiņas.
Kārlis mobilitātes laikā dzīvoja nelielā pilsētā, kuru ar kājām varēja izstaigāt pāris stundu laikā. Ņemot vērā, ka gan mācības notika attālināti, gan citas aktivitātes pandēmijas dēļ bija ierobežotas, viņš lielāko daļu laika pavadīja dzīvoklī - vai nu mācoties, vai kopā ar dzīvokļa biedriem, skatoties futbolu. Kārlis stāsta, ka ar kursabiedriem un jauniegūtajiem draugiem komunicēja angļu valodā, jo portugāļu valoda patiesībā ir sarežģītāka, nekā sākotnēji domāja: “Līdzīgi kā Latvijā arī Portugālē angļu valodā sarunāties prot pārsvarā tikai jaunākā paaudze, tāpēc nereti nācās izmantot zīmju valodu, lai sazinātos ar cilvēkiem veikalā vai uz ielas.”
Jautājot, kādi bija lielākie izaicinājumi, ar kuriem Kārlim mobilitātes laikā bija jāsaskaras, viņš nevilcinoties atbild, ka ikdiena bez biezpiena un krējuma: “Portugāļiem nav biezpiena, krējuma, diļļu, par rupjmaizi pat nerunājot. Lai arī vietējie ēdieni ir ļoti garšīgi, tradicionālos latviešu ēdienus bija neiespējami pagatavot. Tas radīja spēcīgu vēlmi atgriezties mājās.”
Atgrieztos vēlreiz, lieki nedomājot
Kārlis ar smaidu sejā atceras katru momentu, ko piedzīvoja mobilitātes laikā, taču visspilgtāk atmiņā ir palikusi diena, kad Lisabonas futbola komanda “Sporting” uzvarēja vietējā čempionātā: “Es sēdēju pie datora un pēkšņi dzirdēju, ka ārā kāds ļoti skaļi sāk taurēt. Ar katru sekundi taurēšana kļuva arvien skaļāka. Kādu brīdi apjucis staigāju pa dzīvokli, līdz rumāņu dzīvokļa biedri atskārta, ka Lisabonas ‘’Sporting” ir uzvarējuši vietējā čempionātā. Es tobrīd biju izmežģījis potīti un staigāju ar kruķiem, taču tas neliedza doties ārā, lai izbaudītu atmosfēru. Lai arī spēle notika vairāk nekā 100 kilometru attālumā, radās sajūta, ka tā bija kvartāla attālumā.” Kārlis atceras, ka vienmēr mierīgās un klusās pilsētas ieliņas bija pārpildītas ar mašīnām, vienīgais pilsētas rotācijas aplis - pārblīvēts ar cilvēkiem, kuri šāva petardes un dedzināja dūmu sveces. “Zaļās šalles, “Sporting” krekli un fantastiskā atmosfēra man noteikti paliks atmiņā, jo ir skaidrs, ka tādu entuziasmu un atbalstu kādai Latvijas sporta komandai nekad nebūtu iespējams novērot,” stāsta Kārlis.
Kārlis ar prieku atzīst, ka, ja būtu iespējams nospiest pogu un atgriezties 2021. gada 2. martā - dienā, kad devās uz Portugāli, viņš to nospiestu, nedomājot ne sekundi: “Šī pieredze mani ļoti iedvesmoja darboties tālāk. Šādā braucienā nav, ko zaudēt. Tā ir iespēja sevi pilnveidot, atpūsties un iepazīt citu kultūru.”