No 12. līdz 14. novembrim Rīgā norisinājās eTwinning mācības “Skolēnu iesaiste eTwinning projektu plānošanā”, kurās piedalījās deviņas skolu komandas no Rīgas, Liepājas, Jūrmalas, Daugavpils, Ilūkstes, Jelgavas, Pāles, kā arī Ķekavas un Saulkrastu novadiem. Mācības vadīja eTwinning vēstniece Daiga Starupeniece un neformālās izglītības trenere Ieva Grundšteine. Trīs dienās norisinājās intensīvs mācību process skolotājiem un aktīva projektu plānošana skolēniem. Savā pieredzē dalījās divas skolotājas, kuras mācības apmeklēja – Alīna Ivanova (Liepājas Raiņa vidusskola) un Austra Šteinberga (Jūrmalas valstspilsētas Pumpuru vidusskola).
Alīnas pieredze mācību laikā
Braucot uz mācībām, jutos satraukta, jo man vēl pietrūka praktiskas pieredzes eTwinning projektu īstenošanā. Es biju apmeklējusi kursus un zināju, kā plānot projektus, bet nebiju nevienu novadījusi līdz galam. Pirmā diena bija tik intensīva, ka man iestājās haoss un šķita, ka nekas nav skaidrs. Jautājumu bija daudz, bet atbilžu sākumā trūka, līdz pamazām viss salikās pa plauktiņiem.
Otrā diena atnāca ar lielāku skaidrību. Ļoti palīdzēja tas, ka atradu labu partneri ar pieredzi. Viņš spēja atbildēt uz maniem jautājumiem, uz kuriem pati sev atbildes nevarēju rast. Tas mani nomierināja un iedeva sajūtu, ka viss izdosies.
“Attiecībā uz skolēniem, es sapratu, ka skolēni ir spēks, ka viņi var! Jā, viņiem ir jāpalīdz un jāvirza, bet daudz izdomāt un izplānot var arī viņi paši.” Un ļoti svarīga bija arī sadarbība ar reāliem cilvēkiem, ar kuriem jau var kaut ko plānot un darīt kopā. Sākotnēji tās idejas, ko skolēni piedāvāja likās nereālas, bet kopīgi meklējot risinājumus un sadarbojoties, izdevās salikt rīcības plānu.
Varbūt tas, kas ir neierastāk un pašiem skolēniem bija grūtāk uztvert ir tas, ka viena skola nevar darīt pilnīgi visu un tikai otriem noprezentēt rezultātu, ka tā nav sadarbība. Godīgi sakot, arī man pašai sākumā to bija grūti saprast, bet mēs atradām risinājumu, kur atbildība jādala un jāstrādā kopā.
No mācībām paņemšu līdzi metodi ar aizsietām acīm un zīmēšanu, ko labprāt izmantošu darbā ar vecākiem. Es gribu parādīt, ka tas, ko skolotāji un bērni dara skolā, nav tikai izklaide. Tam ir jēga, mērķis un skaidrs rezultāts, kas kaut kur ved.
Austras pieredze mācībās
Uz mācībām braucu diezgan satraukusies, jo domāju par to, kā jutīsies mani jaunieši. Mēs esam gandrīz bez pieredzes eTwinning projektos, un tas radīja papildus spriedzi. Tomēr pēc pirmās dienas viss pilnīgi mainījās. Mūsos parādījās sajūta: “Kā gan mēs varējām nebraukt?” Jaunieši atvērās, kļuva brīvi un aktīvi iesaistījās. Viņiem process patika tik ļoti, ka to varēja dzirdēt viņu sajūsmas saucienos dažādu aktivitāšu laikā.
Es pati paņemšu līdzi daudzas idejas, ar kurām dalījāmies savā starpā. Pārsteidza tas, ka mēs pat paspējām iegūt sava veida supervīzijas pieredzi. Mēs atrisinājām dažas problēmas, kas bija sakrājušās ikdienas darbā. Šāda pieredze lieliski parāda, ko sniedz atrašanās kopā un sadarbība ar kolēģiem no citām iestādēm.
Sākumā skolēni atnāca ar ļoti apjomīgām idejām, bet plānošanas beigās mēs nonācām pie reāli izdarāma apjoma. Tagad ceram, ka viss izdosies. Man pašai ļoti noderīga likās spēle ar korķīšiem grupu izlozei un zīmēšana ar aizvērtām acīm. Šīs metodes noteikti izmantošu arī turpmāk.
Foto: eTwinning Latvija 
