Lība Bērziņa starptautiskās mobilitātes programmās piedalās no 16 gadu vecuma, kad pirmo reizi devās jauniešu apmaiņas projektā uz Zviedriju. Kopš tā laika viņa atkārtoti piedalījusies apmaiņas projektos kā dalībniece, koordinatore un mācību vadītāja, palīdzot šīs iespējas izmantot arī citiem. Ikdienā viņa veicina iekļaujošas mākslas un kultūras vides attīstīšanu Latvijā.
Jaunu iespēju loka atklāšana
"Man patīk gūt starptautisku pieredzi un atvest jaunas zināšanas uz Latviju. Erasmus+ piedāvātā programma ir ļoti plaša, un es tiešām uzskatu, ka ikvienam maksimāli jāizmanto visas iespējas. Pati to vienmēr esmu darījusi," par savu motivāciju stāsta Lība. Viņa piedalījusies projektos, kas saistīti ar mākslu, iekļaušanu, improvizāciju, klaunošanas tehnikām un citām interesantām tēmām.
Par apmaiņas projektiem Lība uzzinājusi dažus gadus pēc nonākšanas ratiņkrēslā. "Draudzene ieraudzīja, ka "Apeirons" meklē jauniešus, kuri grib doties studiju mobilitātes programmā uz Zviedriju. Es baidījos, bet viņa mani pieteica. Savā jaunieša avantūrismā devos uz turieni, iepazinos ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem gan ar, gan bez invaliditātes, un tā tas viss sākās," atceras Lība.
Zviedrijas pieredze viņai pavēra durvis uz citiem piedzīvojumiem un vērtīgām pieredzēm. Dažādu projektu laikā Lība laivojusi, braukusi ar rolleri, testējusi vides pieejamību un pat kāpusi kalnos Rumānijā. "No tā sākumā atteicos, jo nobijos. Domāju – kādas vēl āra aktivitātes uz kalna ratiņkrēslā! Beigās piekritu un aizbraucu, un tā bija tiešām dzīvi mainoša pieredze," viņa norāda. Līdzcilvēku atbalsts, viņasprāt, ir neatsverams šādu iespēju pieejamības nodrošināšanā.
Savukārt pirmajā Erasmus+ praksē Lība devās uz Poliju. Tur viņa strādāja par mākslas terapeiti dienas centrā un nometnē cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. "Arī nezinot valodu, bija ļoti interesanti vērot neverbālo komunikāciju, saprast, cik daudz emociju tajā paužam, un pamēģināt pašai vadīt nodarbības. Tā bija ļoti skaista un vērtīga pieredze."
Runājot par to, kā izvēlēties, uz kurieni doties un ko darīt, Lība stāsta, ka svarīgi atrast projektus, kas interesē. Pēc izpētes, izvēles izdarīšanas un pieteikšanās bumbiņa jau ir otrā laukuma pusē, kur jāsagaida atbilde no uzņemošās organizācijas.
Izaicinājumi ceļā uz iekļaujošu pieredzi
Lībai nākas pārvarēt dažādus papildu izaicinājumus, lai varētu aktīvi piedalīties mobilitātes programmās. Nav viegli atrast piemērotu, iekļaujošu vidi. "Esot ratiņkrēslā, vienmēr ir kādi šķēršļi vai neparedzēti atgadījumi, it īpaši sabiedriskajā transportā, līdz ar to es daudz ceļoju ar mašīnu," Lība klāsta. Patīkams papildu ieguvums, braucot uz ārzemēm ar auto, ir būt tuvākā saskarē ar pakāpeniskajām izmaiņām dabā.
Bijuši arī birokrātiski šķēršļi atrast savai studiju jomai piemērotu apmaiņas programmu. Piemēram, maģistrantūrā studējot mākslas terapiju Rīgas Stradiņa universitātē, Lība atklājusi, ka Latvijā studiju programma saistīta ar veselības aprūpi, bet citās valstīs – ar izglītības virzienu, līdz ar to tās nav bijušas savietojamas.
Lība arī norāda, ka Erasmus+ palīdz starptautisko mobilitāti padarīt pieejamu, papildus atbalstot cilvēkus ar īpašām vajadzībām. "Tas var būt asistents, fizioterapeits vai masieris, speciālais transports, zīmju valodas tulks, vai arī, piemēram, pietiekams finansējums, lai mobilitāti varētu izmantot arī mazturīgi cilvēki."
Citiem Lība iesaka ņemt vērā pieteikšanās termiņus un laikus plānot sava pieteikuma izveidošanu, iesniegšanu un vēlamo vietu un laiku, kad gribas doties studiju vai prakses apmaiņā.
Haoss ielās, atbalsts no līdzcilvēkiem un vērtīgi ieguvumi praksē Grieķijā
Par spīti izaicinājumiem, Lībai izdevies gūt neatkārtojamu pieredzi daudzviet pasaulē. Piemēram, viņa bijusi starptautiskā projektā Brindizi, Itālijā. Savukārt neilgi pēc tam, studiju laikā Latvijas Mākslas akadēmijā, viņai bijusi iespēja doties Erasmus+ praksē uz Grieķiju, lai starptautiskā komandā strādātu pie valstī pirmās cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti pilnīgi pieejamās izstādes.
Tur satiktie grieķi bijuši pārsteigti par viņas uzdrošināšanos. "Viņi man teica, ka esmu pilnīgi traka, jo Grieķija ir ļoti nepieejama cilvēkiem ratiņkrēslā. Būdami ģimeniski un izpalīdzīgi cilvēki, viņi uzreiz uzņēmās par mani rūpes, palīdzēja atrast dzīvesvietu, ieteica doties uz turieni ar mašīnu un vēlāk, kad vasaras karstumā manā dzīvesvietā saplīsa kondicionieris, pat atveda ventilatoru."
Uz Grieķiju viņa devās ar auto caur Itāliju. "Sākumā varbūt bija bailīgi, bet tad sapratu, ka uz katra stūra ir autoserviss un es nebraucu kaut kādos džungļos, kur nav cilvēku, tur visi ir ļoti izpalīdzīgi," viņa norāda. Grieķijā, kurp Lība pārcēlās ar prāmi, viņu gaidīja asistents, kurš palīdzēja pārvarēt dažādus šķēršļus un grūtības ikdienā.
Grieķija infrastruktūras pieejamības ziņā lielākoties bijusi sarežģīta ne tikai cilvēkiem ratiņkrēslā, bet arī parastiem kājāmgājējiem. "Augstas ielu apmales, vilcienu sliedes, bedres, mašīnu novietošana, kur pagadās, – ielas un ceļi tur vispār nav pārejami bez palīdzības. Izstāde, protams, notika pieejamā, īpaši pielāgotā telpā, bet tikt līdz tai nebija vienkārši," stāsta Lība. Šīs grūtības līdzsvaroja vietējo cilvēku sapratne un izpalīdzīgums.
Doties mobilitātes programmā uz Grieķiju, pēc Lības domām, bijis tā vērts. "Es varēju praksē izmēģināt lietas, kuras apguvu universitātē, darboties kā izstādes kuratore, dizainere, padomdevēja iekļaušanas un pieejamības jautājumos," viņa atceras. Kopā ar kolēģiem no visas pasaules Lība palīdzēja pielāgot mākslinieka izstādi vairākās valodās gan neredzīgiem, gan nedzirdīgiem cilvēkiem, gan personām ar kustību traucējumiem.
Uzkrājums labākai nākotnei
"Apmaiņas prakšu pieredzi un starptautiskās apmācības vienmēr norādu savā CV. To ļoti novērtē un pamana darba devēji," Lība norāda, piebilstot, ka iegūtais palīdzējis viņai profesionālajā ceļā. Atvērušās durvis arī uz citām iespējām, pielietojot iegūtās zināšanas, lai mācītu un palīdzētu citiem.
Vēl svarīgs ieguvums ir angļu valodas zināšanas un pārliecība komunikācijā. "Skolā man bija ļoti bail runāt angliski, bet, iegūstot praktisku pieredzi, sāku vairāk izpaust savas domas, pastāvēt par sevi, saprast, ka mans viedoklis ir svarīgs, un arī pati kļuvu atvērtāka," viņa klāsta.
Vērtīgs ir arī izveidotais kontaktu loks. "Es varu aizbraukt uz teju jebkuru Eiropas valsti, un tur būs kāds, kas sagaida, palīdz vai parāda apkārtni," Lība dalās, piebilstot, ka Erasmus+ ir kā viņas starptautiskā ģimene.
Lība uzskata, ka ir lielisks piemērs tam, ka starptautisko pieredzi vērts gūt jebkuram. "Visu var izdomāt, atrast, atrisināt, ja pats nenobīstas un ir motivācija. Ir brīdis, kad var likties, ka tas ir pārāk sarežģīti, bet nevajag padoties. Vajag meklēt, rakstīt, zvanīt, izmantot visus kontaktus, kamēr izdodas," Lība stāsta. Viņa labprāt palīdz ar padomu un iedrošinājumu, ja viņu uzrunā kāds, kam tas nepieciešams, un ir gatava to darīt arī turpmāk.
Foto: DELFI