Izvēloties sešus mēnešus pavadīt "Erasmus+" studiju apmaiņas programmā Portugālē, Alise Beitāne vēl nenojauta, ka tieši tur satiks nu jau savu topošo vīru Džuzepi Palmeri, kurš uz Portu bija devies no dzimtās Sicīlijas studēt arhitektūru. Stāstot par Portugālē piedzīvoto, Alise smej, ka viss sanācis kaut kā pavisam ačgārni: "Apmaiņas programmā uz ārzemēm daudzi brauc ar mērķi izbaudīt brīvību, bet mēs ar Džuzepi tieši tajā laikā uzsākām attiecības."
Mūsu sarunas laikā Alise viesojas pie līgavaiņa ģimenes Sicīlijā. Viņa atklāj neparastu faktu – 2014. gadā pieteikumu "Erasmus+" nosūtījusi tieši no Sicīlijas, kur tobrīd atradusies ceļojumā, – un domīgi noteic: "Varbūt tā ir tikai sagadīšanās, bet varbūt tā tomēr bija kāda zīme."
Pieteikties apmaiņas studijām Alisi iedvesmojis kursabiedrs no LU Sociālo zinātņu fakultātes "reklāmistiem": "Viņš tikko bija atbraucis no "Erasmus+" un bija sajūsmā par ārzemēs pavadīto laiku. Ar draudzeni Lieni izdomājām, ka arī mēs varētu pieteikties. Pamudinājums bija arī draudzenes māsas pozitīvā pieredze – viņa pēc apmaiņas programmas bija palikusi dzīvot izvēlētajā valstī un studijas turpināja tur. Tajā laikā biju sākusi arī aktīvāk ceļot – bija vairāk savas naudas –, un apmaiņas programma šķita lieliska iespēja apvienot studijas ar ceļošanu."
Kāpēc izvēlējies tieši Portu Universitāti (Universidade do Porto)? Vai izskatīji arī citas iespējas?
Kopā bija kādi padsmit varianti, no kā izvēlēties, bet bija jānorāda trīs izvēles. Negribēju doties uz to pašu vietu, kur draudzene, lai pamainītu vidi, jo ikdienā daudz ko darījām kopā – bijām vienā draugu kompānijā jau vairākus gadus –, līdz ar to izdomāju, ka jāizvēlas cita valsts un jāgūst jauna pieredze.
Zināju, ka gribu braukt uz vietu, kur ir silts, tāpēc Portugāle un Portu bija mana pirmā izvēle, otrā bija kāda Vācijas pilsēta, bet trešo izvēli vairs neatceros, un tas jau arī vairs nav svarīgi. Atceros, ka, izvērtējot variantus, "Google" skatījos, kā katra augstskola un fakultāte izskatās un kādā pilsētas daļā atrodas.
Kāda bija tava studiju laika ikdiena, studējot Portu?
Gluži tāpat kā Latvijā, arī Portu uz lekcijām man nebija jādodas katru dienu, līdz ar to bija daudz brīvā laika, ko pavadīt ar draugiem un iepazīt pilsētu. Tas bija ļoti liels pluss.
Atbraucot mani pārsteidza, ka ir ļoti daudz dažādu pasākumu, ko rīko "Erasmus Student Network" (ESN). Tā ir lieliska iespēja iepazīties ar citiem studējošajiem, bet, godīgi sakot, es šos pasākumus lielākoties neapmeklēju, jo, tā kā esmu ļoti sabiedriska, jau trešajā studiju nedēļā biju pati atradusi savu draugu kompāniju, ar ko kopā tad arī pavadījām visu laiku, kā nu paši gribējām.
Zinu, ka daudziem liekas – "Erasmus" ir tikai ballītes un neviens nestudē. Tā arī gluži nav. Protams, izklaides neizpaliek, bet tās ir ar pievienoto vērtību, jo tā ir cita pieredze, kad kopā sanāk cilvēki no visām pasaules malām un atrod kopīgu valodu. Tas ir vislielākais pluss šai programmai.
Šobrīd, atceroties Portu pavadīto laiku, nesaprotu, kā man varēja būt tik daudz enerģijas, jo varu tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt dienas, kad neko nedarīju: bija jāiet uz mācībām, tad pasēdēt kādā kafejnīcā vai kādā no pasakainajiem Portu parkiem, tad kādu dienu jādodas uz jūru, bet pēc tam uz vakariņām pie kāda no jaunajiem draugiem. Kad pilsēta, kuras centrs nav pārāk liels, bija iepazīta, izejot ielās, vienmēr varēju satikt kādu pazīstamu cilvēku.
Vai starp mācību procesu Portugālē un Latvijā ir būtiskas atšķirības?
Savā studiju programmā izjutu, ka Portu ir vairāk praktisku uzdevumu, kā arī teorija tiek skaidrota ar jaunākiem un aktuālākiem piemēriem. Latvijā studijās ir ļoti daudz teorijas – noteikti vajadzētu ieviest vairāk praktisko darbu, kā arī uzdevumus, kas veicami ārpus augstskolas telpām. Teorija ir jāzina, to es neapšaubu, bet zināšanas tomēr jāmāca arī likt lietā, ne tikai iekalt galvā.
Portugālē man bija sajūta, ka pasniedzējiem pašiem ļoti interesē tas, ko viņi stāsta, līdz ar to viņi prata noturēt studentu uzmanību un interesi līdz lekcijas beigām, kas Latvijā nav tik ierasta parādība. Manā kursā bija aptuveni 30 studenti, un pasniedzēji ar gandrīz visiem uzturēja draudzīgas un foršas attiecības, ik pa laikam kopīgi pasmējās, pajokoja. Latvijā jūtams, ka dažiem pasniedzējiem pietrūkst vai nu vēlmes, vai enerģijas pasniegt savu priekšmetu interesantāk, nemaz nerunājot par attieksmi pret studentiem.
Pie latviešu punktualitātes radušai, mani ļoti izbrīnīja fakts, ka lekcijas Portugālē var arī nesākties laikā, bet neviens par to nepārdzīvo – tas ir normāli, ka pasniedzējs var neparādīties pie apvāršņa pat 15–20 minūtes. Ja kāds students nokavēja lekcijas sākumu, nekad netika atstāts aiz durvīm, jo, kā saka, "katram taču var gadīties". Sākumā pukojos, ka tiek tērēts mans laiks, bet pēc tam pieradu pie šādas lietu kārtības un tas likās pilnīgi normāli – nav taču, kur steigties.
Kas bija visgrūtākais, sešus mēnešus esot prom no mājām?
Vispār man tie seši mēneši paskrēja ļoti ātri. Tā īsti neatceros, kas likās grūti, jo ar ģimeni un draugiem sazvanījāmies "Skype" videozvanos, līdz ar to nebija sajūtas, ka ir pārāk maz kontakta ar mājās palicējiem.
Kaut gan, protams, bija lietas, kuru pietrūka, piemēram, latviešu ēdieni. Vienu dienu nenormāli sakārojās auksto zupu, tad nu pa visu pilsētu meklēju, kur atrast marinētas bietes un "kārtīgu" kefīru. Un es atradu! Portu centrā uzgāju slāvu veikaliņu, kur bija ne tikai marinētas bietes, bet arī normāli marinētie gurķīši – parasti ārzemēs nopērkamie gurķi ir tādi nekādi, kaut kā pietrūkst tā etiķainā kreftīguma.
Vai studiju laikā atklāji arī kaut ko jaunu pati par sevi?
Sapratu, ka visu var darīt arī mierīgāk, bez ikdienas steigas un stresa. Tagad, protams, tas jau ir aizmirsies un darbs neļauj atslābināties, bet būtu labi atgriezties tā laika domāšanā un dzīves uztverē.
Kādi ir tavi spilgtākie iespaidi par Portugāli un tur pavadīto laiku?
Portugāle ir brīnišķīga valsts – ļoti silta un laipna. Pludmales, kalni – ainavas ir elpu aizraujošas, daudz vietu, ko apciemot un apbrīnot.
Man Portu asociējas tikai ar to labāko: jauni draugi, jauki vietējie cilvēki un ļoti neparedzami laikapstākļi – vietējie manu "Erasmus" gadu sauca par lietaināko pēdējos gados, bet tas nekādi nebojāja manu pieredzi, jo bija jau arī saulainas dienas, un arī lietainajās vienmēr var atrast, ko darīt, ja apkārt ir draugu kompānija. Portu ir ļoti attīstīta ielu ēdiena kultūra, te satriecoši greznā "Art deco" stila ēkā atrodas arī visskaistākais "McDonalds" restorāns Eiropā. Man ir prieks, ka šo pilsētu varēju iepazīt, tur ilgāku laiku dzīvojot, nevis tikai kā ceļojuma galamērķi. Tā tomēr ir cita veida pieredze. Tu kļūsti par daļu no pilsētas un tās ierastā ritma. Pēc tam ir tik forši atgriezties – gluži kā mājās – un atcerēties, kur ved katra ieliņa, kas iepriekš izstaigāta, kas katrā vietā ir piedzīvots.
Interesanti, ka, dzīvojot tik tuvu svešai kultūrai, tu sāc visu redzēt citā gaismā. Iemācies ieklausīties cilvēkos pirms runāšanas, jo blakus sēdošajam cilvēkam ir sava dzīve, sava kultūras bagāža un viņš var būt kā dārgumu lāde, kas pilna ar stāstiem, bet tu to nekad neuzzināsi, ja nedosi viņam iespēju un neklausīsies.
Man no Portu pavadītā laika ir tik daudz atmiņu, stāstu, fotogrāfiju un pārdzīvojumu, ka, atgriežoties Latvijā, es jutos divtik bagāta.
Vai tev padomā ir kādi praktiski ieteikumi, kas var atvieglot dzīvi tiem, kas iecerējuši studēt ārzemēs?
Es ieteiktu studijas ārzemēs izbaudīt "vienītī", jo tas ir arī ļoti labs pārbaudījums sev un savai varēšanai. Ja studējot nesēdēsi tikai mājās, tad, ļoti iespējams, atradīsi jaunus draugus visam mūžam. Mums vēl joprojām ir kopīgs "Facebook" čats ar visiem Portu "Erasmus" draugiem. 2016. gadā atkal visi tikāmies Portugālē, kopā svinot portugāļu Jāņus (Sao Joao), pagājušajā gadā biju uz "Erasmus" draudzenes kāzām – kontakti nezūd.
Dzīvesvietu iesaku meklēt vai nu caur paziņām, vai universitāti. Nevajag baidīties arī īrēt tikai istabu kopā ar citiem studentiem.
Ja ir iespējas un līdzekļi, noteikti jāizmanto iespēja apceļot valsti. Nezinu, kā ir tagad, bet, kad es studēju, man ar "Erasmus+" stipendiju pietika gan dzīvošanai, gan izklaidēm. Jāņem vērā vēl kāds svarīgs moments – stipendiju sākumā ieskaita par pāris pirmajiem mēnešiem. Liekas, ka summa ir liela, un gribas tērēt, tāpēc jāmācās plānot un jābūt uzmanīgam, lai to pārāk ātri nenotrallinātu.
Ļoti svarīgi ir arī studiju pirmajos mēnešos sakārtot un saskaņot visus studiju priekšmetus, tad problēmu nebūs. Nevajag uztraukties, ja pēc mēneša kāds lekciju kurss jānomaina – tas ir normāli, jo, tikai esot uz vietas un dzirdot lekcijas, sapratīsi, vai tās atbilst tam kursam, kas ir Latvijā.
Ieteiktu arī paskatīties, kuri no kursiem notiek angliski, lai aizbraucot nav lieki pārsteigumi. Piemēram, man četri no pieciem lekciju kursiem bija angļu, bet viens portugāļu valodā. Kaut kā izķepurojos – lekcijas klausījos portugāliski, darbus nodevu angļu valodā. Portugāļu valodu pa sešiem mēnešiem neiemācījos, bet galvenās frāzes un pāris teikumu salikt kopā varu.
Ko tev ir devusi "Erasmus+" pieredze?
Kļuvu atvērtāka un uzzināju daudz ko jaunu par citām kultūrām un tradīcijām. Ieguvu fantastiskus jaunus draugus un guvu mācību, ka vienmēr ir vērts izmantot iespēju iepazīt vienam otru neatkarīgi no tā, no kurienes jūs abi esat, kā jūs izskatāties vai kādā valodā runājat.
Šī pieredze man ir devusi arī pilsētu, kuru nu es varu saukt par otrajām mājām, un, pats galvenais, iespēju satikt mūža mīlestību!
Kā iepazinies ar Džuzepi?
Par to esam diskutējuši un nonākuši pie secinājuma, ka mūsu iepazīšanās stāstam nav viena konkrēta sākumpunkta. Pirmo reizi, visticamāk, kādā pludmales piknikā vai ballītē pie kopējiem draugiem. Sākumā man Džuzepe likās dikti runātīgs un pārāk draudzīgs ar visiem, bet tā jau ir mentalitāte. Vēl atceros, ka man šķita, ka viņš nemaz pēc tāda riktīga itāļa neizskatās – gaiši brūni mati, pabāls, gaišas acis –, turklāt runā angļu valodā, kas ir vēl viena itāļiem neraksturīga iezīme. Tā nebija mīlestība no pirmā acu skatiena, bet, paši to nemanot, arvien vairāk sākām pavadīt laiku kopā. Kad studijas tuvojās beigām, sapratām, ka mums ir izveidojušās attiecības, bet bija grūti atbildēt uz jautājumiem: "Kas mēs viens otram esam? Vai mums šīs attiecības būtu jāturpina, ņemot vērā, ka es atgriezīšos Latvijā, bet Džuzepe – Itālijā?"
Kāds ir jūsu stāsta turpinājums?
Pat ja kādam šāds lēmums varētu šķist pārāk sasteigts, mums rast atbildes palīdzēja tas, ka, beigusi studijas, kopā ar Džuzepi devos uz Sicīliju. Tur iepazinos ar visu viņa ģimeni, draugiem, izbaudīju Sicīlijas atmosfēru, vidi, kurā viņš ir audzis. Uz pirmajām pusdienām Džuzepes vecāku mājās bija ieradusies lielākā daļa radu – atceros, ka man bija grūti visiem atcerēties vārdus. Visa lielā saime pie galda skatījās, vai es ēdu un vai man garšo. Lieki piebilst, ka ēdiens bija lielisks, bet mana kapacitāte pieveikt visu to, kas man tika piedāvāts, neturēja līdzi.
Pēc pāris nedēļām strauji bija pietuvojies laiks, kad man jādodas projām, bet tā arī vēl nebijām izrunājuši, ko darīsim tālāk. Vienā no pēdējām naktīm Sicīlijā mēs gulējām gultā, skatījāmies griestos un runājām par savu nākotni. Līdz šim brīdim vienkārši bijām izbaudījuši laiku, ko varējām pavadīt kopā, atliekot runas par nākotni uz rītdienu. Nu šī "rītdiena" bija pienākusi un beidzot bija jāpieņem lēmums. Tajā vakarā mēs nolēmām "labi, pamēģināsim". Pēc pāris dienām es devos atpakaļ uz Rīgu, Džuzepe uz Palermo – lai pabeigtu studijas.
"Skype" sazvanījāmies gandrīz katru dienu, runājām, kā kuram gājis, sapņojām par nākamo reizi, kad satiksimies. Satikāmies vidēji reizi divos mēnešos – Itālijā, Latvijā vai kādā citā valstī. Tā tas turpinājās gandrīz trīs gadus, no 2014. gada jūlija līdz 2017. gada martam, kad Džuzepe, pabeidzis studijas Palermo Universitātē un ieguvis arhitekta inženiera diplomu, pieņēma drosmīgu lēmumu pārcelties uz Latviju un meklēt darbu šeit! Sākumā nebija viegli, jo viņš slikti zināja latviešu valodu – izmantojot "Memrise" lietotni, bija apguvis tikai pamata frāzes, bet ar ģimenes draugu palīdzību viņam tomēr izdevās atrast darbu arhitektu birojā. Trīs gadu laikā Džuzepe ir uzlabojis savu latviešu valodas prasmi līdz ļoti pieklājīgam līmenim, turklāt viņš ir absolūti veiksmīgi "iefiltrējies" ne vien manu draugu un radu kompānijā, bet pat manu darba kolēģu bariņā.
Šobrīd dzīvojam Āgenskalna priedēs, pašu iekārtotā dzīvoklī, abi strādājam – es esmu projektu direktore mediju aģentūrā, Džuzepe joprojām ir arhitekts, tikai nu jau citā birojā. Šogad oktobrī Sicīlijā bijām ieplānojuši apprecēties, bet, ņemot vērā situāciju, izlēmām ceremoniju pārcelt uz nākamā gada maiju. Cerēsim, ka līdz tam epidemioloģiskā situācija pasaulē uzlabosies, varēsim dzert kāzas un dzīvot ilgi un laimīgi!
Vai vari teikt, ka pieteikšanās "Erasmus+" bija liktenīgs lēmums?
Manā gadījumā absolūti, pat neņemot vērā faktu, ka satiku Džuzepi. Es noteikti brauktu vēlreiz un ieteiktu šo iespēju izmantot arī citiem. Galvenais ir izvēlēties sev tīkamāko valsti un atbilstošāko fakultāti. Daudziem liekas, ka netiks, jo sekmes nav pietiekami labas, bet pieteikties taču var ne tikai izcilnieki, kas mācās uz apaļiem desmitniekiem. Pat ja nav pārliecības, ir vismaz jāmēģina, jo nav taču ko zaudēt, bet veiksmes gadījumā vari iegūt tik daudz – iespēju iepazīt sevi, apceļot pasauli, jaunus draugus un, iespējams, arī mīlestību.